Bez apaviem – labāk?

Baskāju skriešanas entuziasti noteikti jau pamanījuši, ka žurnāla “36,6°C” šī gada jūlija numura 68./69. lpp. parādījies pirmais raksts, kurā pieminēta arī mūsu Latvijas Baskāju skriešanas biedrība: Bez apaviem – labāk? Raksts ir ne tik daudz par biedrību, bet vairāk tieši par skriešanu basām kājām, par to, kā to uzsākt, kāpēc tā ir labāk un tamlīdzīgi. Savās pārdomās par šīm tēmām dalās trīs biedrības dibinātāji. Raksts uzrakstīts patiešām labi, paldies par to žurnālistam Almantam Poikānam. Noteikti izlasiet!

Blakus rakstam atrodams arī Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapeita Mareka Osovska komentārs par baso skriešanu. Tā kā Mareks Osovkis bieži dažādos skriešanas veikalos un pasākumos pārstāv sporta apavu ražotāju Asics laboratoriju, tad skaidrs, ka viņa viedoklis labam rakstam ir būtisks – lai būtu pārstāvētas abas puses, ne tikai baskāju skriešanas piekritēji, un lai lasītājam pašam būtu iespēja izvēlēties savu nostāju. Līdz ar to arī pilnīgi dabiski ir tas, ka Osovska kunga komentārs un vispār attieksme pret skriešanu basām kājām ir drīzāk negatīva nekā pozitīva. Taču mūs šis komentārs nevarēja atstāt vienaldzīgus, jo papildus savam personīgajam viedoklim Osovska kungs šajā komentārā pauž arī faktus, kuri gluži vienkārši ir aplami. Lai kliedētu dažus no šiem mītiem, nolēmām šeit sniegt tādu kā atbildi uz šo komentāru. Virtuālo atbildi Marekam Osovskim (MO) sniedz Latvijas Baskāju biedrības valdes priekšsēdētājs Edgars Rencis (ER).

MO: Protams, agrāk cilvēki staigāja un skrēja basām kājām, bet tad nebija asfalta, betona un citu sablietētu virsmu.

ER: Nav taisnība – asfaltu kā ceļu seguma materiālu sāka lietot jau 19. gadsimta beigās, bet 20. gadsimta otrajā pusē, kad parādījās pirmie mūsdienīgie skriešanas apavi, asfalts jau tika lietots apmēram tikpat intensīvi kā mūsdienās. Līdz šim laikam cilvēki staigāja un skrēja vai nu basām kājām vai apavos, kas stipri līdzīgi tiem, kurus mūsdienās saucam par minimālajiem apaviem.

Savukārt, ja runājam par vēl senākiem laikiem – aizvēsturi –, tad jāsaka, ka asfalta un betona tad patiešām nebija, bet tas nenozīmē, ka nebija cietu segumu. Dabā ir pārstāvēti visdažādāko cietību materiāli. Akmens ir vairākas reizes cietāks par asfaltu. Arī Āfrikas savanna, kad tā ilgstoši kaltusi saulē, ir ārkārtīgi cieta. Turklāt dabā segumu cietība mijas ar nelīdzenumu, raupjumu, sīkiem asiem akmentiņiem u. tml. Domājams, ka senais cilvēks būtu pārlaimīgs, ja viņam tiktu dota iespēja skriet pa pēdām tik draudzīgu un salīdzinoši mīkstu segumu kā tīrs, gluds asfalts..

MO: Skrienot basām kājām, jārēķinās, ka ar laiku var rasties nelabvēlīgas izmaiņas mugurkaula struktūrā un nodilt gūžas locītavu virsma, jo īpaši cilvēkiem ar lieko svaru.

ER: Gluži pretēji – cilvēkiem ar lieko svaru ir īpaši būtiski mazināt katrā solī saņemto triecienu uz ceļgaliem un gūžām, kas tālāk var izplatīties arī uz muguras un kakla apvidu. Jo mazāk traucēkļu starp pēdās esošajiem nervu receptoriem un segumu, pa kuru skrienam, jo labāk spējam sajust segumu, jo precīzāku informāciju smadzenes caur nerviem saņem atpakaļ no pēdām un spēj dot tām pareizākas komandas, kā piekoriģēt savu skriešanas soli. Ir veikti pētījumi, kuros apliecināts, ka, skrienot basām kājām, trieciens katrā solī uz visu ķermeni iznāk mazāks. Tāpēc – ne jau apavu esamība vai neesamība nosaka to, vai var rasties nelabvēlīgas izmaiņas vai nodilt skrimšļi/kauli. To nosaka tieši skriešanas stils un tas, cik lielam stresam katrā solī pakļaujam savu organismu. Bet šo stresa līmeni caur biezu zoli sajust ir ļoti grūti, ja ne neiespējami.

MO: Biroja darbiniekam, ja izlēmis to darīt, sākumā pa baso jāskrien mežā vai purvā, jo skriešana pa cietu segumu iesācējam var izraisīt ceļgalu problēmas. Rūdīti skrējēji to var darīt arī pa cietu virsmu.

ER: Šis ir viens no populārākajiem basās skriešanas mītiem – sākt pa mīkstu virsmu. Tas ir gluži vienkārši aplami. Mūsu galvenais uzdevums, pārejot no skriešanas tradicionālajos apavos uz skriešanu pa baso, ir no nulles apgūt pareizu skriešanas stilu. Ja esam visu mūžu skrienot piezemējušies uz papēža, tad jau pirmajos soļot, mēģinot to pa asfaltu darīt basām kājām, kājas mums pašas pateiks priekšā, ka tā labāk nedarīt.. Atbrīvojot savas pēdas no apavu gūsta, esam nodibinājuši ciešu saikni starp pēdām un smadzenēm – atliek vien mēģināt skriet, un drīz vien būsim nonākuši līdz vairāk vai mazāk pareizai tehnikai.

Turpretī, ja mēģināsim sākt skriet, piemēram, pa mīkstu zālāju, tad tas, ka piezemēsimies uz papēža, varbūt arī neko sliktu uzreiz nenodarīs, pēdas nesapratīs, ka tas ir nepareizi, jo piezemēšanās tāpat būs gana mīksta. Šādā veidā mēs varam skriet pietiekami ilgi, bet tā arī neko īsti neiemācīties. Rezultātā mēs maldīgi domājam, ka esam apguvuši jauno skriešanas tehniku, ja reiz tik daudz esam jau basām skrējuši, bet īstenībā, kolīdz gadās paskriet pa kādu cietāku segumu, tā atgriežamies pie nepatīkamajām sajūtām vai pat traumām.

Tātad – sākam pa cietu segumu! Meža taka tam var derēt, ja vien ir pietiekami cieta. Tīrs, gluds asfalts – vispār ideāli! Tas par to purvu laikam bija domāts kā joks..? Savukārt, kad tehniku esam apguvuši, tad varam skriet arī pa mīkstu segumu, uztverot to kā saldo ēdienu 😉

MO: Iespējams, ka Edgars agrāk skrējis ar ne tik kvalitatīviem apaviem un tas nodeva līdz traumām un vēlmes skriet basām kājām.

ER: Tagad es to arī pats saprotu, ka agrāk skrēju ar nepiemērotiem apaviem, taču diez vai arī Mareks Osovskis tos uzskatītu par tādiem – Asics Gel Kayano 15. un 16. modelis. Savulaik izgāju standarta kursu, kā tas mūsdienās pieņemts, izvēloties skriešanas apavus – aizgāju uz Asics laboratoriju notestēt savas pēdas uz skrejceliņa. Viennozīmīgi tika atzīts, ka man ir pārpronācija, tāpēc vajadzīgi apavi ar spēcīgu pēdas velves stabilizāciju, un Asics Gel Kayano modelis šeit ir tieši laikā. Vēlāk, kad gāju testēties uz šo pašu vietu otru reizi, klāt bija arī Mareks Osovskis. Atceros sarunu ar viņu kā šodien – teica, ka es jau pats redzot palēninātajā video, cik nenormāli man abas pēdas skrienot liecas uz iekšpusi, un principā atzina mani par skriešanai pilnīgi nederīgu.. Var jau būt, ka tā arī ir, bet tas man nav liedzis skriet vēl līdz par šai baltai dienai..

Vēl pēc laiciņa, kad parādījās pirmās sāpes labajā ceļgalā, aizgāju uz citu skriešanas veikalu, kur arī notestējos uz skrejceliņa un dabūju līdzīgus atzinumus – iepirku jaunāku šo pašu apavu modeli. Tas nelīdzēja. Jā, varbūt būtu vajadzējis izmēģināt kādas citas firmas vai modeļa apavus (pirms tam gan vēl biju skrējis arī ar Adidas), runā, ka modeļu maiņa arī varot radušās sāpes novērst vai vismaz aizkavēt. Taču, manuprāt, lielākā problēma, kas ir ar Latvijas skriešanas veikalu konsultantiem, ir tā, ka ne ar pušplēstu vārdu netiek pat pieminēts nekas par skriešanas stilu, par to, ka eksistē pareiza skriešanas tehnika, kā arī tādas, kas ir vairāk tendētas uz traumu gūšanu. Tiek uzskatīts, ka katrs jau skrien, kā māk, un mūsu uzdevums ir tikai piemeklēt vairāk vai mazāk derīgus apavus, kas šo reizēm pilnīgi ačgārno tehniku mēģinātu salabot vai vismaz pielabot. Nevienā citā sporta veidā laikam nekas tāds nav iedomājams.. Golfs, rallijs, svarcelšana, vienalga kas – vienmēr iesācējam sākumā iemāca pareizu tehniku, un tikai pēc viņam vispār ir ļauts kaut ko sākt darīt. Bet skriešana – dari, kā pašam sanāk, gan jau būs labi.. Kaut kā savādi..

MO: Taču sporta apavi tiek ražoti ar vienu mērķi – lai ar tiem skrietu un darītu to veiksmīgi.

ER: Var piekrist, ka šis ir viens no apavu ražotāju mērķiem, taču nenoliegsim arī otru, ne mazāk būtisko – nopelnīt naudu. Nevienam nav izdevīgi pārdot skrējējam vienu apavu pāri, kas tam derēs visu mūžu (vai kaut vai dažus gadus). No otras puses – ir arī pilnīgi ticami, ka daudzi ražotāji cenšas savus apavus izstrādāt pēc iespējas labākus (varbūt vienīgi ne nodilšanas ātruma ziņā), balstoties savā darbībā uz lietām, kam tie tic. Sporta apavam ir jāmēģina koriģēt pēdas kustību, tam ir jānodrošina amortizācija, tam jāpabalsta pēdas velve – visas šīs lietas ir tik tālu iespiedušās mūsu visu smadzenēs, ka kļuvušas teju vai par folkloru, par neapstrīdamu patiesību. Lielākā daļa skrējēju tam gluži vienkārši tic, jo nav vispār pamata aizdomāties par to, vai tas tā patiešām ir. Tāpat arī liela daļa apavu ražotāju, iespējams, visam tam vienkārši tic, tāpēc ražo savus apavus pēc labākās sirdsapziņas. Savukārt, ticības iedvešana ir reklāmas nodaļas cilvēku uzdevums, un viņi pagaidām ar to tikuši galā ļoti labi.

Arī fizioterapeiti šīm lietām tic, tāpēc iesaka šos apavus saviem klientiem. Es, savukārt, ticu basās skriešanas paradigmai, tāpēc to piekopju un rekomendēju citiem. Jautājums ir – vai šai ticībai ir kāds pamats? Ļoti labi būtu, ja katrs pats sev atbildētu, kāpēc viņam šķiet, ka apavam jāveic visas augstākminētās lietas – vai tikai tāpēc, ka kāds cits viņam to bez pamatojuma ir pateicis, vai arī tur ir kas vairāk?

MO: Tādēļ grūti izvērtēt baskāju skriešanas plusus un mīnusus un objektīvi spriest, cik labi vai slikti ir to darīt ar plikām pēdām – nekādi pētījumi par to nav veikti.

ER: Šis nu gan ir spēcīgs apgalvojums, turklāt aplams. Šajā jomā pasaulē ir veikti milzums pētījumi – gan par skriešanas biomehāniku kopumā, gan tieši par skriešanu basām kājām. Veikti arī salīdzinājumi, kas labāk – skriet basām kājām vai tradicionālajos skriešanas apavos. Salīdzinājumi veikti, aplūkojot tos gan no skriešanas ekonomijas, gan arī no traumu gūšanas riska viedokļa. Visi rezultāti ir vienādi – skriešana pa baso ir gan efektīvāka no skriešanas ekonomijas viedokļa, gan arī mazāk traumatiska.

Cita lieta ir tā, ka šī nav matemātika, kur visu vienmēr var precīzi pierādīt un jebkurš cits var pēc tam to pārbaudīt – vai nu teorētiski vai praktiski, atkārtojot veiktos eksperimentus. Šāda veida pētījumi parasti balstās uz sportistu grupas apsekošanu, tāpēc vienmēr varēs teikt, ka jā, redz, šai sportistu grupai tas tā iznāca, bet tas vēl nenozīmē, ka tas tā būs visiem. Taisnība – tas to nenozīmē, vienmēr būs kāds indivīds, kam šie iegūtie rezultāti neatbildīs. Taču, lai vai cik visaptveroši, tomēr pētījumi šai virzienā ir veikti un tie apstiprina baskāju skriešanas pārākumu pār skriešanu tradicionālajos apavos.

Varam palūkoties arī otrpus ierakumiem – vai ir veikti kādi pētījumi, kas apliecina visas manis iepriekšminētās folkloras līmeņa patiesības par skriešanas apaviem vai to, ka tie samazina traumu gūšanas risku. Varētu domāt, ka šādu pētījumu ir milzum daudz, ņemot vērā, ka mūsdienu apavi ir jau vairākus gadu desmitus veci un vēl arvien ļoti iedzīvojušies mūsdienu skriešanas sportā. Taču tā gluži nav. Patiesībā tiek uzskatīts, ka neeksistē neviens zinātniska līmeņa pētījums, kas apstiprinātu, ka jel kādas firmas apavi palīdzētu samazināt traumu gūšanas risku skriešanā. Vienīgais, kas eksistē, ir reklāmas bukleti, kuros tad reklāmas ļaudis izpaužas, cik krāšņi vien spēj, bet nav zināms, ka eksistētu kaut viens vienīgs pētījums (zinātnisks raksts, kuram veikta arī zinātniska recenzēšana). Vai nav fantastiski? Var jau būt, ka šādi raksti eksistē, bet man nav gadījies tādus uziet, kā arī nezinu nevienu citu, kam tas būtu gadījies. Ja kādam no mūsu lasītājiem ir šāda informācija, varbūt padalāties, vienmēr ir interesanti uzzināt ko jaunu.

MO: Vienam skriešana plikām pēdām var palīdzēt izvairīties no traumām, bet citam – nē.

ER: Nobeigt tiešām varam uz kopīgas saskaņas nots, piekrītot šim apgalvojumam. Patiešām skriešanu pa baso nevajadzētu uztvert kā kaut kādu brīnumlīdzekli, kas tagad ikvienam izārstēs jebkuru kaiti. To drīzāk būtu jāuztver kā iespēju, kura dota katram cilvēkam, lai viņš to izmantotu, pats ar sevi eksperimentējot. Ikviens var izmēģināt paskriet basām kājām un tad pieņem lēmumu – der tas viņam, vai nē. Dažiem tas derēs, citiem nederēs. Rakstā atspoguļoju tikai savu pieredzi ar baso skriešanu. Kā redzams – man tas derējis pat ļoti labi 🙂

Latvijas Baskāju skriešanas biedrība

Pulcējam dabīgās skriešanas piekritējus visā Latvijā

You may also like...

6 Responses

  1. minikin says:

    Interesants apgalvojums par to, ka Edgars iepriekš skrējis ar nekvalitatīviem apaviem. Man liekas, ka reti kurš skrējējs mūsdienās nav izgājis pēdas testu… Ņemot vērā, ka visi Edgara skriešanas apavi ir speciālistu ieteikti, teorētiski nevarētu būt ne runas par to, ka apavi bija nepareizi izvēlēti vai nekvalitatīvi. Līdz ar to man rodas tikai viens secinājums – vaina bija nevis apavu modeļu izvēlē, bet gan izvēlē par labu apaviem…
    Bet diemžēl par to sāk aizdomāties tikai tad, kad kaut kas sāk sāpēt. Saviem superamortizētajiem Asics diemžēl varu pateikt paldies par daudzajiem rītiem, kad ar grūtībām piecēlos no gultas, jo nevarēju nostāties uz savām pēdām… nevarēju normāli paiet (nerunāsim par skriešanu)… ejot uz darbu, bija jāierēķina papildus laiks, jo paiet varēju tikai ļoti lēni. 🙂 Vispār interesants dzīves posms, tieši tādā sāc novērtēt, cik būtiska ir pēdu veselība un veselība vispār. 🙂
    Novēlu visiem mēģināt domāt plašāk un vadīties pēc savām sajūtām, klausot savam organismam. 🙂
    Tāpat neuzņemos noliegt ārstu viedokli, jo tā nav nedz mana kompetence, nedz mans mērķis, kā arī tiešām izvēlos ticēt, ka speciālisti mums vienmēr cenšas palīdzēt, cik vien spēj.
    Vienīgais, pēc kā varu vadīties savos spriedumos, ir tas, ko esmu izbaudījusi uz savas ādas tīša vai netīša eksperimenta rezultātā… 😉

  2. mareks says:

    Vienai izcilai sportistei pāragri beidzas olimpiāde ! 🙂 Tacu vina pēdējo pusgadu trenējas ar baskāju apaviem!!! Kāpec vinai iekaisa ahils???

    • OreMan says:

      Iemesli jau varētu būt dažādi – pārtrenēšanās u.tml. Šis ir viens piemērs, bet cik traumas guvuši sportisti, kas skrien `normālos` apavos? 😉

  3. Kaspars says:

    Es lasīju interviju ar šo izcilo sportisti īsi pirms olimpiādes (žurnālā ir laikam), un viņas komentārs par raksturīgajām sāpēm bija par pēdām. Meitene vienkārši pārpūlēja pēdu no sajūsmas par patīkamajām sajūtām ar vibramiem.

  4. Ja es skrienot izmantoju gela apavus un pielietoju pareizu skriešanas tehniku (apzināti skrienot, piezemējot kāju uz pirkstgaliem, nevis uz papēža), vai tas ir pilīdzināms skriešanai ar basām kājām?

    • OreMan says:

      Nē, īsti pielīdzināma jau nebūs. Protams, skrienot tehniski pareizi, ir mazāks risks tikt pie traumām, bet tas vēl ir ļoti tālu no skriešanas basām kājām. Pats apavs, esot kājās vien (nemaz vēl nedomājot par skriešanu) jau dara ļaunu, jo deformē pēdu, mēģinot tai uzspiest apava formu, kas pārsvarā nav dabiska. Apava purngals saspiež pirkstus kopā, tādējādi ar laiku izliecot pirkstu kauliņus nedabiskā veidā. Turklāt, lai varētu eksistēt normāla gaita, cilvēks dabiski katrā solī piezemējoties pēdu pirkstus izpleš, lai palielinātu stabilitāti. Apavā tas parasti nav izdarāms.

      Otrkārt, ja apavs papildus mēģina vēl veikt dažādas citas funkcijas, kā to dara tradicionālie skriešanas apavi, piemēram, veikt pēdas velves stabilizāciju vai nodrošināt papildus amortizāciju, tas viss nāk pēdai par sliktu ne tikai skriešanas laikā, bet arī vienkārši pastaigājoties ar šādu apavu kājā. Pēdas velve ir tāda struktūra, kurai paredzēts uzņemt spiedienu no augšas un izlīdzināt to pa visu pēdu, tādējādi to dabiski uzņemot, nevis pārvadot pa kājām organismā uz augšu. Ja uz velvi mēģina spiest no apakšas, kā to nereti piedāvā apavi, tad velve ar laiku tiek burtiski sagrauta (gluži kā velves arhitektonikas darbos – neviena velve nav tam paredzēta, lai uz to iedarbotos no apakšas). Rezultāts var būt plakanā pēda.

      Līdzīgi ir ar papildus amortizāciju – ja neļaujam strādāt pēdas dabiskajai amortizācijai, tad pēdas muskuļi un saites ar laiku atrofējas, gluži tāpat kā tas notiek, piemēram, ar rokas muskuļiem, ja roku ilgstoši tiek turēta ieģipsēta. Rezultātā novājinātā pēda ir lieliska augsne dažādām traumām.

      Par šīm lietām varētu runāt vēl un vēl, bet varbūt iesākumam pietiks 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *