Basās skriešanas būtības izskaidrojums vienā teikumā

Vai jums ir gadījies tā, ka skrienat savu ierasto baso skrējienu, mierīgi nododoties domās par šo un to, bet te pēkšņi kāds garāmgājējs jums kaut ko pajautā vai pasaka, tādu, uz ko vajadzētu kaut ko atbildēt? Man tā gadās itin bieži. Tajā brīdī jāspēj saorientēties, atgriezties no savām domām realitātē, apjēgt jautājuma vai komentāra būtību, izdomāt sakarīgu atbildi un sniegt to kolēģim garāmgājējam. Taču nereti gadās, ka visas šīs lietas nevar pagūt izdarīt, jo tomēr skrienu un drīz vien jau esmu gabalā..

Tā man gadījās arī abos pērnās nedēļas nogales garajos skrējienos. Svētdien gan tīri ātri spēju reaģēt un uz sava skrējiena pirmajā kilometrā uzdoto jautājumu `Tev kājas nesāp?` atbildēju ar īsu `Nē, nē`. Cita lieta bija sestdienas skrējiena beigu posmā, kad blakus piebrauca kāds velosipēdists un noteica: `Kaut kas ir jāvelk kājās. Pa asfaltu nedrīkst skriet basām kājām` vai kaut ko uz to pusi. Tā kā šis apgalvojums pat nesaturēja jautājumu, tad abi ar manu pavadošo personu uz velo apstulbām – ko tagad teikt? Ilgāk par sekundi vai divām vīrs uz velosipēda arī neuzkavējās un aizbrauca tālāk..

Līdz ar šo atgadījumu nonācu pie secinājuma, ka jābūt savlaicīgi izdomātām standarta atbildēm uz šāda veida izteicieniem. Skaidrs, ka (vismaz šajā gadījumā) vīrs neko sliktu nebija domājis, gribēja tikai labu – painformēt mūs par to, cik nepareizi mēs rīkojamies pēc viņa saprašanas. Tāpēc nebūt pareizi atbildēt kaut ko tādu kā `Ne tikai drīkst, bet pat vajag!`. Es spriežu tā – ja reiz vīrs saņēmās ko tādu teikt, tad droši vien līdz viņam nav nonākusi vispār nekāda informācija par to, ka vispār pastāv tāda lieta kā baskāju skriešana, nerunājot par tās priekšrocībām pār skriešanu apavos. Jo pēc pieredzes varu teikt, ka cilvēki, kas ir informēti par šādu skriešanas veidu, bet to neatbalsta, tie baskājiem neko neaizrādīs – tie mūs gluži vienkārši uzskata par aunu baru, ar kuru nav vērts runāt 🙂 Ja runā – tātad nav informēts!

Varbūt sakarīgāks variants, kā reaģēt uz šāda veida izteicieniem, būtu norādīt uz uzrakstu, kas lasāms uz mana skriešanas krekla mugurpuses – PaBaso.lv. Tad cilvēks (varbūt) atnāktu uz šo lapu un gūtu kaut kādu pamata informāciju, vismaz izprastu iemeslus, kāpēc cilvēki skrien basām kājām. Taču šāda norāde nedotu tūlītēju atbildi un cilvēka ziņkāre netiktu uzreiz apmierināta. Labāk būtu sniegt īsu atbildi vienā teikumā, kas aptuveni paskaidrotu basās skriešanas lieliskumu.

Šādi izskatās tas PaBaso.lv krekls, kuru, starp citu, varat arī pie mums pasūtīt (nav speciālais skriešanas materiāls, maksā Ls 6.00)

Šādi izskatās tas PaBaso.lv krekls, kuru, starp citu, varat arī pie mums pasūtīt (nav speciālais skriešanas materiāls, maksā Ls 6.00)

Tad nu lūk – nevarēju īsti izdomāt šādu teikumu, kas dotu apmierinošu atbildi cilvēkam, kas par skriešanu basām kājām nav interesējies un nezina pilnīgi neko. Jā, ir iespējams lietot tādas standarta frāzes kā `tas ir veselīgāk manām pēdām`, `apavi bojā pēdas` vai `man tas sagādā prieku`, bet mani tomēr māc zināmas šaubas, vai tas nezinātājam varētu šķist pietiekami pārliecinoši. Tāpēc gribu dzirdēt atbildi no jums, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības biedri un citi interesenti, kas lasa šo lapu – kā man būtu vajadzējis reaģēt aprakstītajā situācijā? Vai varat izdomāt īsu, bet asprātīgu vai pietiekami informējošu atbildi? Varbūt jums pašiem ir bijušas līdzīgas situācijas? Kā esat rīkojušies? Padalieties komentāros!

You may also like...

15 Responses

  1. gudraskudra says:

    Jā, nu vienā teikumā varētu būt pagrūti un ja uzruna nak pēkšņi, es parasti paspēju tikai ‘nobolīties’. o_O Tādēļ varbūt vajadzētu izdomāt pretjautajumu, kas ļautu uzsākt nedaudz plašāku sarunu. Tas gan būtu ar cilvēkiem, kas paskrien vai pabrauc līdz, jo apstāties jau nu nevajadzētu. Tādā gadījumā pretjautājumam jābūt pietiekoši mudinošam atbildēt, bet ne uzbrūkošam. Mani ieteikumi – Vai Tu vienmēr skrien ar apaviem? Tā ir īpaša skriešanas tehnika. Neesi dzirdējis par PaBaso.lv? (kgan varbūt šis jau izklausās par garu). Vēl variants – Iegūglē PaBaso.lv 🙂

  2. Baskāju skrējienus lielākoties sanāk veikt vēlā vakara tumsiņā, vai mežainākā apvidū, kur cilvēki nemēdz traucēt – tāpēc ar svešinieki mani netraucē skrējiena laikā. Sarunās ielaižos tikai tad, ja neskrienu (iesildos, atsildos, staipos). Bet vispār ir gadījušies gan pozitīvi, gan negatīvi komentāri. Pozitīva saruna sanāk, ja cilvēks ir izpratis šī minimālisma domu vēl pirms sarunas, tad es labprāt arī padiskutēju par šo tēmu. Pabrīnījos, ka pat skriešanas trenere (cik nu es viņas pakalpojumus izmantoju) ir negatīvi noskaņota uz minimālismu garākās distancēs. Nu ok – es jau garas “minimālisma” distances neskrienu (tikai līdz 12km), bet man neiesaka neko garāku arī skriet – saka, ka ilgtermiņā tiek traumēti ceļi, mugura utt. Tai pat laikā pēc treniņa obligāts pasākums – atsildīšanās basām kājām 1-2km 🙂 Es domāju, ka daudziem PSRS/CCCP laiku cilvēkiem ir grūti pieņemt šīs jaunās tendences – atgriezšanos pie vecā/labā/dabiskā/basā!

    • OreMan says:

      Jā, tā tas ir – ir cilvēki, kas, kā man pat liekas, to uztver kaut kā personiski, ka viņiem kāds stāsta par baskāju skriešanu. Bet jā – ja jautātājam jau ir kaut kādas priekšzināšanas, tad saruna var izvērsties saturīga. Bet ko darīt, ja gadījies pilnīgs nezinītis?

  3. OreMan says:

    Un jau šovakar atkal man nācās iesaistīties sarunā skrējiena laikā, bet šoreiz par laimi tie bija jau skrējiena pēdējie metri. Ietves malā stāvēja divi vīri.
    Vīrs 1: Redz, kā jāskrien – basām kājām -, nevis kā mēs apģērbti!
    Vīrs 2: Jā!
    Vīrs 1: Tu jau 43 km arī skrēji, vai ne?
    Es: Jā.
    Vīrs 1: Man jau likās. Es 21 skrēju, bet tupelēs.
    Es: Nu tas arī labi.

    Tā, lūk! 🙂

  4. Rihards says:

    Man ir vieglāk, kad skrēju pilsētas centrā Vērmanīša un Kongresa pils rajonā, ieraugot mani daži vienkārši sastinga, atvēra muti un skatijās:))))). Nav vienas rokas, tikai amputācijas stumbrs, ar basām kājām un vēl plikpauris:))).
    Tomēr vairāk jutu uzmundrinošus un atbalstošus skatienus.

    Bet jautāts nav ne reizi. Ja ko teiktu, tad atbildētu, pamēģiniet paši un tad papļāpāsim:),
    savādāk sausa runa:).

    R.

    • OreMan says:

      Jā, varu iedomāties cilvēku pārsteigumu, Tevi ieraugot. Bieži laikam negadās ko tādu redzēt. Hmm, ieteikums pamēģināt pašiem šķiet neslikts.

  5. Andris says:

    Mana īsā standarta atbilde ir- dabā jau neviens ar botām neskrien! Citreiz jautātājam ir arguments- bet dzīvnieki taču neskrien pa asfaltu. Tad es saku- pilsētā suns pa asfaltu skrien visu mūžu, bet tāpēc jau viņam mugura un ceļi nesāp, un, ja reiz dzīvnieki visam piemērojas, tad kāpēc, lai mēs to nevarētu. Reiz pat kaut kur lasīju par pētījumu, kad šimpanzēm krātiņā tika uzvilktas botas. Sākumā tās ātri tika norautas. Pēc tam botas piestiprināja tā, ka šimpanze nevar tās novilkt un ir spiests staigāt tajās. Pēc 1 mēneša visi pērtiķi gulēja slimi ar visdažādākajām locītavu kaitēm. Novelkot tiem botas, pēc kāda laika pērtiķi atgriezās ierastajā ritmā un visas kaites izzuda. Morāle viena- meklējiet atbildes dabā.

    • OreMan says:

      Tiešām – mēs taču esam tādi paši dzīvnieki kā citi. Parasti, ja man kāds kaut ko teica par mūsdienu cietajiem, mākslīgajiem segumiem, tad atbildēju, sakot, ka dabīgie segumi mēdz būt tikpat cieti un pat vēl cietāki. Bet jā, alternatīva atbilde būtu minēt, ka citi dzīvnieki taču skrien arī pa šiem pašiem mūsdienu segumiem. Interesanta doma.

      • Andris says:

        Dabīgie segumi tiešām mēdz būt daudz citāki. Esmu dzīvojis vietā, kur vienīgais segums skriešanai daudzu kilometru garumā ir izkaltusi tuksneša smilts. Un skriet pa kaut ko tik cietu ir ļoti grūti. Liekas, ka skrien pa ledu vai stiklu- tāda pilnīgi mirusi substance. Brrrrrr..

  6. MarisVid says:

    Palasīju grāmatiņu http://goo.gl/4EScb . Tur rakstīts, ka skrienot jābliež uz papēža, jo tam jau arī tas esot domāts – uzņemt triecienu. Lai to mīkstinātu, jāvelk biezas un pēc iespējas dārgākas kedas. Grāmatu lasījušais tad nu ir neizpratnē uz ielas – grāmatā rakstīts tā, bet pretimskrienošais OreMan stāsta pavisam ko citu 🙂

  7. Ivars says:

    Jā, nu tas ir riktīgs vājprāts, es arī to grāmateli pagrozīju rokās grāmatnīcā un tieši atšķīrās lappuse par “pareizu” skriešanu. Doma bija tāda pati – ak nabaga iesācēji, kas, apņemšanās pilni sākt jaunu dzīvi, nodrošinās ar “teorētisko pamatojumu” un uzduras uz šāda murga. Tagad precīzi neatceros, bet bija vēl citas epizodes, kas man lika domāt, ka autors no skriešanas stāv diezgan tālu…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *