Pirmais maratons basām? Kāpēc ne!

Ne viens vien Nordea Rīgas Maratona dalībnieks šogad trasē būs pamanījis puisi ar sarkano maratona numuru un… basām kājām. Arī PaBaso.lv nevarēja atstāt šādu drosmīgu soli bez uzmanības un neuzzināt par to kaut ko vairāk. Kā atklājās, šīs sacensības bija skrējēja pirmais maratons, kuru dažādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis veikt basām.

Iepazīstieties – Mārcis Bokmanis!

Kad un kā Tu sāki skriet?

Mans tēvs agrā jaunībā bija vidējo distanču skrējējs un bērnībā mūs mudināja skriet un piedalīties dažādās sportiskās aktivitātēs, ko labprāt arī darījām. Man nekad nav bijis skriešanas trenera, tāpēc skolas laikā periodiski trenējos pats uz savu galvu: gandrīz katru treniņu skrēju tik ātri, cik vien spēju. Pēc atnākšanas dzīvot uz Rīgu skriešanu atmetu sava prāta uzcelto barjeru dēļ: likās, ka pa ielu neviens neskrien (tajā laikā uz ielām skrējējus novērot varēja ļoti reti), ka traucēs luksofori un ka skriešanai nav laika. Pirms kādiem septiņiem gadiem draugi mani pierunāja piedalīties kalnu divriteņu sacensībās, dažus gadus piedalījos velosacensībās, taču visu laiku klātesošā bija sajūta, ka mana lieta tomēr ir skriešana. Tagad atkal skrienu, un man tas ļoti patīk.

Kā pievērsies skriešanai basām pēdām?

Lasot Latvijā populāro skrējēju forumu noskrien.lv, pamanīju minimālo apavu popularizētāju OreMan jeb Edgaru Renci, slaveno baskāji, kurš regulāri iesaistījās diskusijās par apaviem un tamlīdzīgām tēmām, lasīju viņa ieteikumus, līdz nonācu PaBaso.lv, kur iepazinos ar noderīgiem padomiem. Uzzinājis par iespēju skriet plikām kājām, man uzreiz tā šķita ļoti aizraujoša, un kādudien pirms apmēram gada, kad ar draudzeni bijām uz Ķīšezeru peldēties, nākot atpakaļ uz tramvaju, izdomāju novilkt apavus un arī pats pamēģināt paskriet basām. Tur arī noskrēju savus pirmos trīs kilometrus plikām kājām un biju iedvesmots. Skrējienus plikām kājām tagad regulāri iekļauju savos iknedēļas skriešanas plānos, arī aukstā laikā, ja vien nav sniegs.

Kā izdomāji šogad NRM savu pirmo maratonu veikt basām pēdām?

Trenējoties skriešanā, mani vajāja ceļgala traumas, droši vien nepareizas skriešanas tehnikas vai pārlieku lielās slodzes dēļ. Kad tās šoziem kārtējo reizi atgriezās, izlēmu pāriet uz minimālajiem apaviem, pamainīju arī ēšanas paradumus, ēdienkartē strikti ierobežojot ogļhidrātu patēriņu. Šo iemeslu dēļ, lai nepārslogotu organismu, papildus slodzes ar intensīviem skrējieniem organismam nolēmu nelikt, un gatavoties maratonam tā, lai varētu noskriet lēnām, izbaudot skrējienu, un, ja jau reiz lēnām, tad tikpat labi var skriet arī ar basām. Kad maratons strauji tuvojās, nācās gan iziet cauri kādiem pieciem šaubu lokiem, kad no „es to varu” virzījos uz „tas nav iespējams” un atpakaļ. Nedēļu pirms maratona domāju skriet savās Vibram čībiņās, taču kādas pāris dienas pirms pasākuma nolēmu vismaz sākumu, pirmos desmit kilometrus vai pusmaratonu, noskriet basām, ar tādu domu arī gāju uz startu.

Kādas bija sajūtas trasē? Kā reaģēja apkārtējie?

Sajūtas pirmo pusi distances bija labas, tad arī sapratu, ka skriešu līdz galam, sāpes pēdu nobrāzumu un tulznu dēļ pamazām pieauga un pēdējos kilometrus bija diezgan stipras, taču nekādus pašpārmetumus neizjutu, un doma par izstāšanos tā arī neparādījās. Trasē dzirdēju daudz repliku, piemēram, citiem dalībniekiem norādot uz puisi, t.i., mani, kurš skrien plikām kājām, saņēmu vairākus uzmundrinājumus gan no skatītājiem, gan no organizatoru salīgtajiem pasākumu vadītājiem, kuri caur mikrofoniem uzrunāja skrējējus dažādās distances vietās. Vispatīkamāk saņemt uzmundrinājumus bija no Jeļenas un Aleksandra Prokopčukiem otrajā aplī uz Vanšu tilta. Skrējām viņiem garām, kad tie jau devās mājup no pusmaratona apbalvošanas. Ieraudzījuši mani skrienam plikām kājām, viņi nepaslinkoja mūs, mani un man blakus skrienošo darba kolēģi, uzmundrināt, vēl nosaucot mani par Bikilu. Mēs izmantojām šo negaidīto izdevību un gājām lūgt kopā nofotografēties, viņi bija ļoti pretimnākoši, un tagad manā albumā ir arī bilde kopā ar Latvijas, iespējams, visu laiku labāko garo distanču skrējēju.

Ar Jeļenu Prokopčuku. Foto: Aleksandrs Prokopčuks.

Ar Jeļenu Prokopčuku. Foto: Aleksandrs Prokopčuks.

Pa kādu segumu/kurā posmā skrējās visvieglāk? Un visgrūtāk?

Lai gan pirms maratona pētot, piemēram, Valdemāra ielas asfaltu, tas likās ļoti porains (tātad – abrazīvs), izrādījās, ka skriet pa brauktuvi, vismaz man tā šķiet, ir vieglāk nekā treniņos pa ietvi. Tas tādēļ, ka vietās, kur visvairāk ikdienā nobraukā automobiļu riepas, asfalts ir piegludināts un, salīdzinot ar poraino daļu, šķita patīkams un gluds. To gan nevar teikt par Ķīpsalas ielu, kur laikam tādēļ, lai pēc iespējas samazinātu mašīnu slīdēšanas iespējas, asfalts ir ļoti porains, ko ļoti var just ar pēdām, tas arī bija mana maratona grūtākais etaps, un es izjutu lielu baudu, atkal nonākot uz ideālā Vanšu tilta seguma. Nevaru neuzteikt arī savu kolēģi Edgaru Lapiņu, ar kuru kopā veicām distances otro daļu – viņš dzirdināšanas punktos pienesa man glāzītes ar ūdeni, pat divas, ja es lūdzu, tādējādi aiztaupot man nepieciešamību skriet pa slapjo, nolaistīto asfaltu daļu, kas manām sasūrstējušajām un nedaudz savainotajām pēdām būtu bijis papildus sāpju pārbaudījums.

Vai Tavs pirmais maratons Tev iemācīja kaut ko jaunu, sniedza jaunas atziņas un sajūtas?

Vairāk, man šķiet, man iemācīja nākamās dienas pēc maratona, jo visu laiku bija jāspiež sevi atcerēties, ka skriet bija ļoti grūti, pēdas sāpēja un uz nekādu daudzmaz ātrāku skrējienu ar plikām kājām es nebiju spējīgs, jo sāka parādīties mānīgas atmiņas, ka nebija nemaz tik traki, ka varbūt pat, ja vajadzētu, varētu vairāk vai ātrāk. Laikam kaut kur būs jāpieraksta: tas bija grūti, un tas sāpēja!

Kā jutās pēdas nākamajās dienās pēc maratona?

Šis ir visbiežāk man uzdotais jautājums pirmās desmit dienas pēc maratona no visdažādāko cilvēku puses. Otrajā vietā: „Kāpēc?” Pēdas bija nedaudz cietušas, taču staigāt netraucēja, varbūt skriet ar basām pirmdien gluži nevarētu, bet trešdien jau viss bija kārtībā, un svētdien pludmalē jau kādus kilometrus divdesmit noskrēju ar plikām.

Vai skrien basām arī citās sacensībās?

Vēl neesmu skrējis, taču ceru kaut kad skriet atkal. Gribētu noskriet īsāku distanci, bet priekš manām spējām ātri. Lai līdz tam nonāktu, vēl gan ir jāizdara liels darbs, lai norūdītu pēdas.

Vai skrietu vēlreiz maratonu basām pēdām?

Nevaru solīt, ka noskriešu, bet jau tagad, protams, gribas to izmēģināt vēlreiz. Varbūt jau nākamgad pavasarī.

Treniņu process

Treniņu process

Augustā plāno piedalīties 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā. Vai jau ir kādi mērķi šīm sacensībām?

Piedalīšos vidējajā 30 plus kilometru distancē. Šīs sacensības man kalpos kā pēdējais nopietnais pārbaudījums pirms četrpadsmitajā septembrī paredzētā Tallinas maratona, kuram esmu pieteicies, tāpēc jūrmalā nāksies skriet sevi pietaupošā ātrumā. Varbūt šīs sacensības ir drusku par garu manam gatavošanās plānam, taču es ticu, ka iegūtās pozitīvās emocijas visu to atsvērs.

Un kā ir ar skriešanas mērķiem kopumā?

Tāpat kā lielākajai daļai citu skrējēju, man gribas skriet ātrāk, piemēram, ceru kaut kad noskriet maratonu zem trim stundām. Ļoti interesē, kāda būs mana motivācija tad, kad pienāks tas vecums, ka būs skaidrs, ka ātrāk nevarēs vairs nekad.

Vēl gribētu izmēģināt noskriet ultramaratonu. Man šķiet, lielisks skrējiens iznāktu no Ziemeļlatvijas uz kādu pilsētu Igaunijā, lai nav jāskrien apļi, turklāt šo vietu vēsture ļautu izveidot ultramaratonam lielisku stāstu, lai to padarītu pievilcīgāku. Skrējēju vidū redzu daudz cilvēku ar teicamām organizatoru spējām, kuru man pašam nav, tāpēc ceru, ka kaut kas tāds kādreiz arī notiks, teiksim, pēc gadiem desmit aizskriet no Alūksnes uz Tartu. Bez apaviem.

Ko Tu ieteiktu vai novēlētu citiem skrējējiem?

Šad tad paskrieniet arī bez apaviem, tas ir jautri!

Vai arī Tu esi pamanījis kādu baskāji, kas noteikti jāiepazīst arī citiem? Sūti savus ieteikumus rakstiem un intervijām uz pabaso@mail.com!

 

Latvijas Baskāju skriešanas biedrība

Pulcējam dabīgās skriešanas piekritējus visā Latvijā

You may also like...

1 Response

  1. Cepuri nost Mārcim! Un apsveicu ar pirmo maratonu!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *