Valmieras maratons – mans pirmais BASAIS maratons

Valmiera ir īpaša vieta. Tieši Valmierā pirms pieciem gadiem noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tieši Valmierā pirms trim gadiem noskrēju savu pirmo maratonu. Un nu tieši Valmierā pirmo reizi klasiskā maratona distanci noskrēju basām pēdām. Kas vēl īpašs Valmierā? Ak jā, tur taču arī pavadīju pirmo (un pagaidām lielāko) daļu no savas dzīves!

Par labu šim baspēdu maratonam man ļāva izlemt tas, ka tikai pirms nedēļas šo pašu distanci biju skrējis Viļņā. Lai arī jau nākamajā dienā pēc Viļņas varēju atkal skriet pilnīgi normāli un nebija ne miņas no noguruma vai kādām muskuļu vai cita veida sāpēm, tomēr diezgan piesardzīgi skatījos uz domu arī Valmierā skriet uz rezultātu. Diez vai nedēļas laikā es būtu spējis divas reizes labot savu personīgo rekordu maratonā, tāpēc nolēmu Valmierā skriet prieka pēc, par rezultātu daudz nedomājot. Un, ja reiz rezultāts nav svarīgs, kādēļ gan beidzot nepamēģināt noskriet basām!

Zināju, ka Valmieras trase nav gluži tā pati pateicīgākā skriešanai basām kājām – gan Daliņa ielā, gan citur atrodams visai ass asfalta segums ar vietām maziem akmentiņiem vai citiem asumiem. Bet apļa beigu posms ar Ziloņu ielas akmeņu uzbērumu varētu būt īsts pārbaudījums manām pēdām, kas būtu jāiztur veselas četras reizes. Tomēr šķita, ka gan jau lēnā garā to visu varēšu pārvarēt, nav jau nekur jāsteidzas.

Raksta turpinājumu lasiet autora emuārā!

 

You may also like...

1 Response

  1. Edgars Z says:

    omg, skarbi. Un iedvesmojoši, Es kopš bbpu nebiju ārā bijis, jābeidz čīkstēt, jāsāk skriet…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *