Pa baso Siguldā

Nesen notikušajā Siguldas pusmaratonā varējām vērot veselus divus skrējējus skrienam pavisam basām pēdām. Nemaz tik bieži vienās asfalta sacensībās Latvijā tā negadās, ka basām pēdām skrien vairāki entuziasti. Viens no šiem diviem bija Pēteris Stepiņš, kurš skrēja 10.55 km distanci, turot tempu savai sievai. Kā tad ir skriet basām pēdām sacensībās? Kā ir basām pēdām turēt tempu? Par to savos iespaidos ar mums dalījās pats Pēteris.

Siguldas skrējieni man vienmēr patikuši. Varbūt tas tādēļ, ka šeit noskrēju savu pirmo pusīti, varbūt vienkārši patīk Sigulda, bet, iespējams, viss tādēļ, ka uz to laiku parasti iestājies vēsāks laiks un var sākt plūkt augļus vasaras karstajiem treniņiem. Tiesa gan, uz rezultātu pats skrēju tikai pirmās divās Siguldas pusītes, bet pēdējos divos gados dažādu iemeslu dēļ izvēle kritusi par labu tempa turēšanai sievai 10.55 km distancē. No pieredzes zinu, ka kopā smagi skrējieni padodas vieglāk kā vienatnē. Tādēļ, ja vien tempu varu turēt sev nedaudz relaksētā riksī, kas tai pat laikā nav pārāk lēns, šādi var gan izdarīt labu darbu (palīdzēt sievai dotajā brīdī nostartēt tuvu maksimumam), gan jautri pavadīt laiku, kad hronometrs pašam nespiež uz smadzenēm, vērojot citus skrējējus un priecājoties par rudens nokrāsām visapkārt. Protams, tempa turēšana neaprobežojas ar skriešanu vien. Ir jāpilda mantu nesēja loma, jāpienes ūdens un jāmēģina celt morāle, kad tā strauji sāk grimt. Un, galu galā, jājūt robeža, kad „es nevaru” tiešām nozīmē, ka nedaudz jānomet apgriezieni.

Savu raibo pāreju uz minimālistu un baskāju skriešanu uzsāku 2013. gada sezonas sākumā, bet pirmais basais bija Jāņu dienā. Tādēļ ar basām pēdām Siguldā gribēju skriet jau pirms gada. Motivācija? Lai ir kas interesants un nebijis 🙂 Taču, par laimi savām pēdām, toreiz izvēlējos skriet Vibram piecpirkstu kedās, jo garākā noskrietā distance pa baso tobrīd bija vien nedaudz virs 2 kilometriem. Šogad jau ir cits stāts. Basām pēdām skrienu jau kopš aktīvās sezonas atsākšanas februāra beigās, lēnām audzējot kilometrāžu, līdz distance sasniedza manu lēno īso skrējienu 8-9 kilometrus. Tur arī pašlaik esmu nobāzējies, cenšoties basām pēdām izskriet 1-2 reizes nedēļā.

9 kilometri turpat pie 10.55 vien ir, līdz ar to Siguldas distance mani pati par sevi nebiedēja, lai gan tā būtu līdz šim garākā distance basās pēdās un pirmās sacensības baskāju statusā. Gribējās vien sausu un kopumā ne pārāk raupju asfaltu, jo, kā rāda pieredze, slapjas pēdas ir jutīgākas un āda vieglāk traumējama. Tomēr, ierodoties Siguldā un dodoties pēc numuriem, uzreiz pamanīju, ka asfalts būs gan slapjš, gan starta-finiša taisnē normāls raupjais smilšpapīrs, kas izklāts ar maziem, durstīgiem akmentiņiem. Neko darīt, kāds tas asfalts ir, pa tādu jāskrien. Pēc pārģērbšanās autostāvvietā bija doma uz startu doties no kādas viesnīcas aizgūtās čībiņās – lai starta šāviens nav jāgaida, stāvot uz slapja auksta asfalta. Taču šī iecere vārda tiešajā nozīmē izjuka metrus 10 no auto, čībām piesūcoties ar mitrumu un kļūstot līdzīgām lupatiņām. Līdz ar to 30 minūtes pirms sākuma uz starta vietu devos basās pēdās, mēģinot ik pa laikam atrast kādu sausāku asfalta pleķīti, kur pasildīt pēdas 😀 Taču šo rituālu ātri atmetu, jo šādu vietu nebija daudz. Tādēļ labāk izvēlējos ar sievu gaidīt startu kopējā barā, lēnām mīņājoties uz vietas cerībā, ka tā siltāk. Šī bija pirmā reize, kad īpašu uzmanību pievērsu tam, lai kāds neuzkāpj uz pirkstiem, un pāris reizes šķita, ka gandrīz tapšu samīts 🙂 Lai nu kā, šādi izklaidējoties, laiks ritēja ātri un skrējiens beidzot sākās.

Distancē

Distancē

Jāsaka, ka vēsums un mitrums bija devuši arī savu labumu, un pirmos pāris kilometrus pēdas jutās nedaudz anestezētas. Tas palīdzēja notušēt nedaudz akmeņaino trases sākumu, bet tai pat laikā radīja nelielu stresu un domas par stīvajām pēdu cīpslām. Taču, kā jau ierasts, skrienot pēdas iesilst, un beigās nav lielas starpības, vai ārā ir +7 vai +15. Īpašu prieku sagādāja gan bradāšana pa peļķēm (skrienot pa baso man beidzot ir skaidrs, kādēļ maziem bērniem tik ļoti patīk peļķes), gan arī negaidīti daudzie uzmundrinājumi, kas nāca no citiem skrējējiem un arī skatītājiem. Daži skrējēji mēģināja arī noskaidrot, kur palikušas manas kedas 🙂 Lai nu kā, nebiju gaidījis, ka varēšu smelties tik daudz pozitīvo emociju no apkārtējiem, un kādu brīdi pat sajutos nedaudz neveikli, jo es tikai vienkārši skrēju, kamēr citi trasē nopietni sportiski strādāja. Patīkama pieredze, kas mudina sacensībās uzskriet pa baso vēl.

Kopumā var teikt, ka Siguldas trase ir baskājiem gana pieņemama un mans ierastais maršruts no darba uz mājām ir ar vietām daudz naidīgāku asfaltu. Vismaz ar mierīgiem basajiem skrējieniem problēmām Siguldā nevajadzētu būt. Ātruma darbus gan es tur neuzņemtos taisīt, bet tos es pašlaik ar basām pēdām šā kā tā neskrienu 🙂 Pēdas pēc šī pasākuma jutās ļoti labi. Pie auto noskaloju ar ūdeni, nopētīju un secināju, ka nav ne noberzumu, ne tulznu. Pēdu stāvoklis bija labāks kā dažreiz pēc treniņa. Uzreiz pēc finiša tās gan bija nedaudz jutīgas, bet līdz dienas beigām sajūtas atgriezās jau ierastajās sliedēs.

Kas nākamais? Nezinu, vai pa baso kādreiz skriešu sacensību režīmā, jo tāds šobrīd nav mans mērķis (šādiem nolūkiem man ir plānās piecpirkstu kedas). Nebūtu slikti basām pēdām mierīgā tempā noskriet pusīti, bet tas būs atkarīgs no nākamā gada maratonu sezonas un kalendāra, un vai palaimēsies izlozē uz Berlīni. Lai nu kā – skriet pa baso ir forši jebkādu distanci jebkādā režīmā.

 

You may also like...

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *