Baskāji Nike Riga Run stafetē

Baskāji jau izsenis iecienījuši Nike Riga Run skrējienu, piedaloties tajā ar stafetes komandu ik gadu. Diemžēl iepriekšējā gadā apstākļu sakritības rezultātā ar lielu rūgtumu un nožēlu bijām spiesti izlaist šīs foršās sacensībās, jo reizēm skrējienu tik daudz, ka uz visiem vēlamajiem vienkārši nespējam paspēt, tādēļ pērnā gada stafeti ziedojām par labu skriešanai dižā Lietuvas valdnieka Gedeminas kalna pakājē.

Taču šogad viss sagadījās tā, ka PaBaso.lv stafetes komanda atkal varēja stāties uz NRR starta līnijas! Tā arī darījām.

Šoreiz stafetes skrējiena starts tika dots pirms 10 km skrējiena, kā arī skriešana notika pretējā virzienā, nekā bijām ieraduši senākajās reizēs – kaut kas jauns, tādēļ vēl interesantāk.

Kā ierasts, stafetes komandā bijām divi baskāji un divas baskājes – Edgars un Edgars, es (Alīna) un Guna.

1. posms

Pirmo (jau tradicionāli) trasē laidām mūsu atpazīstamāko baskāji Edgaru – lai jau pacīnās ar tiem ātro komandu puišiem! 🙂 Jāsaka, tas Edgaram izdevās godam, jo (lai arī mums nācās uzklausīt nelielu Edgara nopūtu par to, ka personīgais rekords nav pārspēts), savu posmu viņš pamanījās veikt pirmajā desmitniekā! Turklāt tas bija PaBaso.lv visātrāk veiktais posms.

Pirmā posma Edgars

Pirmā posma Edgars

Kā tad Edgars jutās šajā ātrajā skrējienā? Lūk, viņa paša komentārs: “Ik pa laikam gribas un arī der izskrieties tā, ka vējā plīvo ausis un mati, tā, ka jūt ātrumu. Tāpēc NRR stafetes skrējiens man ļoti patīk, un tajā šogad piedalījos jau piekto reizi. Visas reizes esmu startējis kā pirmais dalībnieks, tādējādi izbaudot iespēju cīnīties par pēc iespējas labāku pozīciju, ko nodot nākamajiem komandas biedriem. Mežaparka asfalts ir diezgan piemērots baspēdošanai, tas ir bez asumiem, vienīgi vienā posmā uz ceļa reizēm mēdz būt sakritušas zīles, no kurām jāizvairās. Kopumā ļoti patika, nākamgad gribu skriet atkal!”

Labi, labi, ņemsim Edgaru arī nākamgad komandā! Entuziasms mums noteikti noderēs! 🙂

2. posms

Otrais – mans – posms ir klāt! Jāsaka, biju mēreni ārprātīgi satraukusies jau kādu stundu pirms starta, pēdējās 15 minūtēs vairs īsti nespējot salikt kopā tradicionālas konstrukcijas teikumus. Ļoti gribējās būt atkal kaut cik sociāli lietojamā kondīcijā, tāpēc savu startu gaidīju ar īpašu nepacietību! Stāvēju nomaļus no otro skrējēju bara, lai mēģinātu kontrolēt savu stresa līmeni un labāk redzētu Edgaru ieskrienam Mežaparka estrādes aplī. Un ilgi nebija jāgaida, jau pavisam drīz viņš parādījās pie pagrieziena! Izgāju pretī, lai pārņemtu stafeti, un likās, ka mani aizdomīgi nopēta pārējie gaidītāji, domājot, ka esmu kaut ko sajaukusi, vēl jau skrien tikai ātrās komandas. Ko te dara meitene basām kājām? 😀

Stafetes kociņa nodošana no pirmā posma otrajam

Stafetes kociņa nodošana no pirmā posma otrajam

Tomēr viss ir pareizi, stafeti pārņemu kā devītā vai desmitā skrējēja, tādējādi tajā brīdī esot pirmā no meitenēm. Forša sajūta. Skrienu un skatos, ka priekšā esošais puisis kaut kā neattālinās no manis. Trase diezgan tukša. Mani sāk mocīt aizdomas, ka skrienu nepareizā virzienā, ka esmu kaut ko sajaukusi, jo apkārt viss tukšs un priekšā tikai viens puisis, kas izskatās pat varbūt apdzenams, kas rada vēl lielākas aizdomas par manu novietojumu trasē. Tomēr saskatu puiša rokā stafetes kociņu un nomierinos. Jau gandrīz uzreiz pēc starta mani apdzen cits puisis, un es klusībā samierinājos, ka drīz mani apdzīs daudzi jo daudzi. Pirmais desmitnieks nav joka lieta. Aptuveni distances vidū mani apdzen vēl vien puisis, un es sāku gaidīt pārējo apdzinēju jūru. Jūras nav, nav neviena, turklāt pamanos apdzīt priekšā skrienošo puisi, kas sākumā cīnās, tomēr pēc tam mani vairs nepanāk. Komandas novietojumā esmu zaudējusi tikai vienu vietu. Esmu ļoti priecīga. Ieskrienu estrādē un liekas, ka ātrāk vairs nevaru. Atbalsts trases malās baskājiem ir vienkārši lielisks! Ceturtā posma Edgars man bļauj: “Skrien, Tevi taču jau gaida!” Es skrienu un domāju, vai tiešām ir domāts, ka man jāskrien vēl ātrāk? Bet jau pavisam drīz ieraugu Gunu, un ir tāds prieks viņu redzēt un apzināties, ka tūliņ, tūliņ tas būs galā. Pieskrienu klāt, bet Guna saka: “Skrienam kopā!” Nu neko, skrienam! Kopā izskrienam cauri finiša/starta vārtiem, un tālāk stafetes kociņš ir Gunas rīcībā! Visā šajā ārprātā, protams, nebiju spējīga nedz laicīgi ieslēgt, nedz izslēgt pulksteni. Par savu rezultāta laiku un ātrumu nav ne jausmas. Nepamanu arī finiša medaļas un maisiņus un tieku sveikā ārā no trases bez tiem. Eju sagaidīt Gunu.

Stafetes kociņa nodošana no otrā posma trešajam

Stafetes kociņa nodošana no otrā posma trešajam

3. posms

Guna parasti skrien apavos, tomēr šoreiz eksperimenta nolūkos skrien basām pēdām, jo, kā pati atzīst: “Pa reizei ir forši šo to pamainīt ikdienā, kā, piemēram, izkāpt no skriešanas apaviem un noskriet basām!” Turklāt jāsaka – rezultāts ir ļoti labs! Guna savu posmu veic ar ātrumu ~ 4 min/km un finišā izskatās ātra un moža! Arī Guna trasē dzird uzmundrinājumus baskājiem, turklāt izrādās, ka skriešana basām pa asfaltu nemaz nav nekas traks! Kamēr mēs visi vērojam Gunu tuvojamies finiša līnijai, mūsu komandas ceturtais skrējējs Edgars (kas turklāt šajā dienā bija veicis pirmo stafetes posmu citā komandā) nepacietīgi gaida savu kārtu. Viņš sev uzstādījis mērķi – noskriet ātrāk par 10 minūtēm. Un re, Guna jau ir finišā, un stafetes kociņš ir pie Edgara!

Guna skrien

Guna skrien

4. posms

Edgars ir devies trasē, mūsu komandas liktenis drīz būs zināms! Arī Edgars skrien lielā ātrumā, un mūsu komanda turpina atrasties labā pozīcijā. Visi trīs nepacietīgi lūkojamies estrādes pagrieziena virzienā, gaidot, kad parādīsies koši zaļais krekliņš! Un jau pavisam drīz, pēc nepilnām desmit minūtēm, kas paiet kā viens elpas vilciens, redzam Edgaru ieskrienam estrādē un lidojam uz finišu, kur mūsu komanda finišē ar 14. vietu kopvērtējumā no 157 komandām! Neticami! Bet ko saka pats Edgars par šo visu? Lūk, ko: “Sākotnēji šaubījos par NRR stafetes distances pievārēšanu basām kājām, jo līdz šim mana “true barefoot experience” bija tikai pludmalē un mežā. Kā izrādījās, šaubas bija veltas, un vienīgā problēma bija nepārforsēt, jo, skrienot basām kājām ļoti paātrinājās kadence, līdz ar to arī skriešanas ātrums. Ļoti uzmundrināja skatītāju atbalsts trases malā. Vēl sezonas sākumā es nebiju gaidījis šādu skaļi paustu pozitīvu attieksmi, rādās, ka baspēdošana no ‘mazo meža dīvainīšu’ nodarbes ir iesēdusies ka pilnīgi normāla parādība 🙂 Paldies visiem! Fantastiska pieredze, sprintot pa asfaltu bija pilnīgi cits piedzīvojums nekā garās distances gar jūru.”

Finišē komandas noslēdzošais dalībnieks

Finišē komandas noslēdzošais dalībnieks

Nobeiguma pārdomas

Stafete ir lielisks pasākums, kurā izjust komandas garu, tomēr savā posmā esi tikai pats ar sevi! Katru reizi mani pārsteidz, cik forši ir skriet šādā komandā, kur cilvēki dažādu motīvu vadīti izlemj, ka viņiem nav bail skriet basām pēdām pa pilsētas asfaltu un mēroties spēkiem ar citiem skrējējiem!

Paldies Jums, Edgari un Guna! Man bija liels prieks ar jums kopā skriet! Turklāt tik labs rezultāts man pat sapņos nebija rādījies! Tā tik turpināt!

 

Latvijas Baskāju skriešanas biedrība

Pulcējam dabīgās skriešanas piekritējus visā Latvijā

You may also like...

1 Response

  1. Edgars says:

    🙂 Vienmēr laipni. Nākamgad gan varētu būt vairākas komandas, jo 5km un 10km skrējienā redzēju pazīstamas sejas no BBPU.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *