Kāpēc skriet basām?

Pateicoties propriocepcijai, mēs spējam arī, piemēram, noturēt līdzsvaru
Pateicoties propriocepcijai, mēs spējam arī, piemēram, noturēt līdzsvaru

Propriocepcija – cilvēka sestā maņa, ķermeņa spēja apzināties savu novietojumu un kustību telpā un koordinēt to. Pateicoties šai maņai, mēs spējam pārvietoties tumsā, satvert dažādus priekšmetus (jēlu olu, metāla stieni) bez piedomāšanas utt.

Visvairāk proprioceptīvo receptoru novietoti potīšu rajonā un uz pēdām, jo tās atrodas vislielākajā saskarē ar apkārtējo vidi. Ja mēs bloķējam šos receptorus, ieaunot kājas apavos ar biezu zoli, propriocepcijas spēja tiek ievērojami mazināta, smadzenes vairs nesaņem pietiekamu informācijas daudzumu par savu koordināciju telpā. Īpaši svarīgi tas ir maziem bērniem, kuri tikai mācās staigāt. Šajā posmā tiem nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut šīs maņas bloķēšanu ar apaviem. Protams – jo plānāka zole, jo lielāka propriocepcija (varam to salīdzināt ar citu maņu – redzi – un skatīšanos uz pasauli caur vairāk vai mazāk netīru stiklu). Taču pat zeķes propriocepciju samazina. Tāpēc bērns visātrāk iemācīsies staigāt basām kājām.

Pateicoties propriocepcijai, mēs spējam arī, piemēram, noturēt līdzsvaru

Pateicoties propriocepcijai, mēs spējam arī, piemēram, noturēt līdzsvaru

Cilvēki parasti pat zina, ka uz pēdām izvietoti milzum daudz nervu galu, bet bieži vien neaizdomājas par iemesliem, kāpēc daba to tā paredzējusi. Taču, ja aizdomātos, tad nāktos secināt, ka laikam jau ne tāpēc, lai mēs visus šos nervu galus lielāko dzīves laiku bloķētu apavos.

Propriocepcijas atņemšana nav vienīgais ļaunums, ko apavs nodara pēdai. Otrs lielais ļaunums ir nepareizas gaitas veidošanās veicināšana. Īpaši svarīgi tas ir skrējējiem – vāja skriešanas tehnika gandrīz bez izņēmuma drīz vien noved pie dažādām (pat hroniskām) traumām. Pie vainas šeit ir mūsdienu tehnoloģijas, kuras ļoti lielos apmēros iestrādātas modernajos skriešanas apavos. No tām gribētos minēt divas viskaitīgākās.

Pirmā ir apava zolē (īpaši papēža daļā) iestrādātā amortizācija želejas veidolā. Tā iedrošina skrējējus piezemēties ļoti traumējoši – ar lielu triecienu katrā solī, pie tam tādā veidā, ka pirmais pie zemes pieskaras papēdis un tikai tad pārējā pēdas daļa. Jo lielāka ir apavā iestrādātā amortizācija, jo mazāku atgriezenisko saiti sportists saņem no pēdas atpakaļ uz smadzenēm par savu skriešanas tehniku un jo lielāks katrā solī iznāk trieciens. Pie tam apava papēdī iestrādātās želejas, kas paredzēti trieciena mīkstināšanai, vēl paceļ papēdi salīdzinājumā ar pārējo pēdas daļu, kas vēl vairāk veicina piezemēšanos uz papēža. Paceltais papēdis (tieši tas pats attiecināms arī uz augstpapēžu kurpēm) turklāt vēl saīsina un padara neelastīgu Ahilleja cīpslu, kas var novest pie šīs cīpslas hroniska iekaisuma. Piezemēšanās uz papēža turklāt arī katrā solī strādā kā bremze, dzēšot daļu enerģijas, kas dzen mūs uz priekšu. Skriešana līdz ar to sanāk neefektīva.

Otra kaitīgākā apavos iestrādātā tehnoloģija ir atbalsts pēdas velvei. Apavu ražotāji savās reklāmas kampaņas izmanto saukli, ka pēda ir vārgs veidojums, kurai nepieciešams atbalsts. Tas vienkārši tiek uzskatīts par aksiomu, kuru apšaubīt nav paredzēts! Tiek sludināts, ka pēda jau no dzimšanas brīža ir neizdevies dabas lolojums (laikam pēda tad ir vienīgais objekts, uz kuru nav iedarbojusies evolūcija), tā ir vāja un nespējīga par sevi parūpēties, tādēļ, lai negūtu traumas, to nepieciešams mākslīgi pabalstīt ikvienu cilvēka dzīves mirkli. Realitāte, protams, ir gluži pretēja – Leonardo da Vinči vārdiem runājot, cilvēka pēda ir inženierijas šedevrs un mākslas darbs. Pēdas dabīgā funkcionalitāte ir apbrīnojama, un pēdas velve spēj uzņemt uz sevi neiedomājami lielu trieciena spēku. Taču velve darbojas tādā veidā, ka tā uzņem uz sevis spiedienu no augšas un tad ieliecoties to neitralizē. Ja gribam velvi iznīcināt, darbojoties destruktīvi, tas ir iespējams – atliek vien iedarboties uz to no apakšas.. Tieši to arī dara modernie skriešanas apavi – to valkāšanas rezultātā pēdas velve tiek vājināta, līdz ar to vājinās arī kopējās pēdas spējas absorbēt triecienus, un apavu ražotāji var teikt, ka, redz, tagad pēdai nepieciešams atbalsts, ko sniedz mūsu apavs.

Taču pat visu mūžu apavā vārdzināta pēda vēl mums nav zaudēta. To iespējams atkal padarīt elastīgu un darboties spējīgu, pamazām atsākot radināt to pie dabiskas dzīves bez ierobežojošā apava. Ja to dara palēnām, tad pēc zināma laika pēda būs pilnībā atguvusi savu dabisko funkcionalitāti.

Tiesa, ne vienmēr un visur varam iztikt bez apaviem. Ir skarbi apstākļi, asi segumi, aukstas ziemas, kad apavi gluži vienkārši kļūst par nepieciešamību. Tomēr būtu jāspēj nošķirt šādus ekstrēmus gadījumus no ikdienas situācijām, kad bez apaviem iztikt varam pavisam mierīgi. Ja tomēr izvēlamies vilkt apavus, būtu rūpīgi jāizvērtē, cik lielu ļaunumu mūsu pēdām tie nodarīs un vai esam gatavi šādi sev kaitēt. Skrējēji arvien vairāk pasaulē izvēlas tā sauktos minimālos apavus, kas no vienas puses pasargā pēdas no apkārtējās vides, bet tai pat laikā nenodara kājai pārāk lielu ļaunumu. Labam apavam būtu jāpiemīt vismaz trim pamata īpašībām:
1) zolei ir jābūt pietiekami plānai un bez amortizācijas, lai pēc iespējas mazāk tiktu zaudēta propriocepcijas spēja;
2) apavam jābūt ļoti vieglam, lai tā svars neietekmētu pēdas dabisko balansu;
3) apavs nekādā ziņā nedrīkst traucēt pēdas dabīgajai funkcionēšanai – īpaši tas attiecas uz pēdas velves dabiskās darbības ietekmēšanu.

Ir zināms, ka vismaz 80% skrējēju iedzīvojas kādā ar skriešanu saistītā traumā vismaz reizi gadā. Daudzi pat jau pieņēmuši domu – ja Tu skrien, tad ar traumām ir jārēķinās, tas ir gluži normāli. Taču tās tas nav – var skriet arī bez traumām. Galvenais traumu gūšanas cēlonis ir apavu izraisītās traumas (tiek lēsts, ka ap 90%). Ir, protams, arī citi cēloņi – pārāk strauja kilometrāžas vai skriešanas tempa kāpināšana, neieklausīšanās savā ķermenī utt. Taču iepriekš teiktais par apavu kaitīgumu tikpat labi attiecas arī uz ikdienas dzīvi. Tiesa, ejot trieciens katrā solī ir ievērojami mazāks kā skrienot. Taču, ja mēs parēķinām, cik stundas nedēļā skrienam un cik stundas vienkārši pārvietojamies kājām, tad laikam lielākajai daļai iešana sastāda krietni lielāku dzīves daļu, un visi šie mazie triecieni vienalga savācas kopā, radot auglīgu augsni traumām. Atsakoties no apaviem, jūs, to varbūt nemaz nemanot, katrā solī veikto trieciena spēku krietni reducēsiet.

Nobeigumā jāteic, ka cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, šīs lietas parasti ir kaut kas jauns un neparasts. Ne tikai parastiem cilvēkiem, bet pat ārstiem – ne mazums vēl ir ārstu, kas dažādu skriešanas traumu ārstēšanai izraksta vēl papildus pēdas stabilizēšanas/novārdzināšanas pasākumu veikšanu. Tas būtu līdzīgi kā rokas sāpju gadījumā izrakstīt rokai ģipsi uz mūžu – ja pēc kāda laika no ģipša tomēr gribēsiet attiekties, var būt jau par vēlu, jo roka savas dabiskās darba spējas ģipsī būs zaudējusi. Arī Eiropā baskāju dzīvesveids kā zāles pret traumām vēl īsti nav iegājies. ASV šajā ziņā ir stipri priekšā – par aptuveni diviem gadiem pēc kāda ļoti populāra baskāju skrējēja un grāmatu autora aplēsēm. ASV baskāju skriešana vai skriešana minimālos apavos vairs nav nekas īpašs un neparasts, tur vai ikkatrās sacensībās parādās pa kādam šādam skrējējam, bet lielākās sacensībās gadās pat, ka ir atsevišķa kategorija baskāju skrējējiem. Jā, un Ņujorkā pat ir speciāls ikgadējs baskāju skrējiens, kurš 2011. gada rudens beigās notika jau otro reizi. Arī Nešvilā nedaudz vēlāk norisinājās plikās pēdas 5 kilometru skrējiens. Nav brīnums, ka lielākā daļa pasaulē pazīstamo baskāju skrējēju nāk tieši no ASV.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikmetā. Arvien vairāk cilvēki pievēršas skriešanām basām kājām vai minimālajos apavos. Tie, kas to pamēģina, tie atpakaļ pie tradicionālajiem apaviem vairs nepāriet. Ir sagaidāms, ka tuvākajā nākotnē šī paradigmas maiņa no tradicionālajām apavu tehnoloģijām novirzīsies uz dabisko skriešanu. Rezultātā ieguvēji būs tie apavu ražotāji, kas jau tagad uztur kādas minimālo apavu līnijas, un tādu nav mazums. Kad jau skaidri redzēsim, ka šī krasā pārmaiņa cilvēku domāšanā masveidā sāk ieviesties Ziemeļamerikas kontinentā, tad varēsim sagaidīt, ka pāris gadu laikā tas beidzot būs nonācis arī līdz mums.

Tad nu – apavus stūrī un dodies laukā basām!

5 Responses

  1. Jānis says:

    Līdzīgs raksts par šo ‘tēmu ir lasāms Kristofera Makdugāla grāmatā “Dzimuši, lai skrietu”. Grāmata pieejama arī latviešu valodā, bet nelielu video par šo tēmu var apskatīties angļu valodā šeit:
    http://www.youtube.com/watch?v=2JWUhW5yRdI
    vai zem šīs pašas adrese ierakstos meklētājā- Christopher Mcdougall
    Grāmatas katrā nodaļā ir kāds domugrauds, ko vērts ņemt vērā, skrienot garus gabalus.

  2. Diāna says:

    Kā ir ar baskāju skriešanu plakanās pēdas (abu velvju) īpašniekiem? Skriešana kurpēs jau kā tāda ir sāpīga, bet skrienot basām, lai arī ērtāk, rodas zilumi (!) uz pēdām, sevišķi zem pirkstiem, vidū. Ir kādi ieteikumi?

    • Alina says:

      Varbūt te derēs pēdu stiprinošie vingrinājumi – klasiskie: čiekuru un zīmuļu cilāšana ar kāju pirkstiem, dvielīša rullēšana, tenisa bumbiņas ripināšana. Tam vajadzētu nostiprināt pēdu. Otrs ieteikums – uzsākt skriešanu basām pēdām ļoti, ļoti pakāpeniski. Sākt ieteicam ar pavisam īsām distancēm – 400 m utml. Un tad ar laiku kāpināt, ļaujot pēdai pielāgoties jaunajau slodzei. Vai varbūt tas jau ir izmēģināts un nav līdzējis? Pa kādu segumu skrienot, rodas zilumi? Varbūt daļēji problēma ir segumā, piemēram, meža taka ar koku saknēm iesākumā varētu radīt zilumus kaut vai sakņu un čiekuru dēļ.

  3. Viesturs says:

    Iesaku vienkārši sākt staigāt basām kājām, tad arī skriet gribēsies un būs vieglāk. Un tad jau, ne cik drīz, svētlaime……:), tupeles vairs negribēsies vilkt kājās:)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *