Minimālie apavi

Mūsu gadsimta otrā desmitgade iesākusies ar baskāju skriešanas un skriešanas minimālajos apavos bumu. Ja agrāk uz skrējējiem, kas izvēlējušies nemocīt savas kājas tradicionālajos apavos, skatījās kā uz jocīgiem, tad tagad, šķiet, vai ikkatrs pietiekami aktīvs skrējējs būs vismaz dzirdējis par šīm jaunajām tendencēm apavu jomā, ja ne pats tās iemēģinājis.

Runā, ka skriešana esot pats lētākais un pieejamākais sporta veids – Tev vajadzīgs tikai pāris apavu un vari doties dabā. Bet pag, vai tik nav vēl labāk? Īstenībā taču, lai skrietu, nav papildus vajadzīgs it nekas – tikai paša kājas.. Patiesi – cilvēki ir skrējuši jau miljoniem gadu, bet mūslaiku skriešanas apavi parādījušies vien pirms gadiem četrdesmit. Tiesa, arī agrāk cilvēki mēdza savas pēdas aizsargāt no skarbās dabas pieskāriena, bet ne vairāk. Ikviena lieta, process skatāms divās pakāpēs. Ir kāda robeža, cik tālu mums vajag attīstīties, lai nodrošinātu sevi ar vajadzīgām lietām – ja pārkāpjam šai robežai, uzlabojumu vairs nav, pat gluži pretēji – sākas destrukcija.. To varam attiecināt arī uz apaviem (gan skriešanas, gan vispārīgi) – tradicionālo apavu industrija ir jau sen pārkāpusi šo slieksni, piebāžot apavus ar tehnoloģijām, kas cilvēkam nav vajadzīgas. Minimālie apavi, turpretī, piedāvā tikai tās lietas, kas mums patiešām var būt noderīgas. Par to arī šis raksts.

Ko tad īsti nozīmē šis termins – minimālais apavs? Viskompaktākā definīcija varētu būt šāda – tas ir apavs, kas nekādā veidā netraucē pēdas dabiskai funkcionēšanai. Pirmkārt, mums jāsaprot, ka cilvēka pēda nav nekāds izņēmums (kā to sludina apavu ražotāji) – tā, tāpat kā viss pārējais, evolūcijas gaitā ir attīstījusies un pielāgojusies dzīvei uz zemes, iešanai, skriešanai. Tā nav pēc noklusēšanas vārgs un kropls veidojums, kuru nemitīgi nepieciešams atbalstīt un amortizēt. Gluži pretēji – cilvēka pēda ir brīnumains veidojums, ļoti spēcīga struktūra, spējīga pielāgoties jebkuram stresam. Leonardo da Vinči vārdiem runājot – cilvēka pēda ir inženierijas meistarstiķis un mākslas darbs! Pēdās atrodas apmēram ceturtā daļa visu skeleta kaulu, milzum daudz cīpslu, saišu, muskuļu, kas kopā strādā tikai viena mērķa labā – radīt mums iespēju stāvēt un pārvietoties! Vislielākais brīnums pēdā ir tās velve – neiedomājami spēcīga struktūra, kas no augšas spēj uzņem uz sevis ļoti lielu spiediena spēku, izlīdzinot to pa visām savām komponentēm un tādējādi neitralizējot jebkuru triecienu. Arī inženieriem ir pazīstama velves struktūra, tie to mēģinājuši atveidot dažādos arhitektūras meistardarbos. Velve vienmēr tiek veidota tā, lai, uz to iedarbojoties no augšas, tā izlīdzinātu spiedienu. Kas notiek, ka mēģinām uz velvi iedarboties no apakšas? Nezināt? Tad pajautājiet jebkuram inženierim – tā gluži vienkārši tiek sagrauta.. Tieši to dara apavs ar velves atbalstu – tas iedarbojas uz pēdas velvi no apakšas, tādējādi velves izturīgo struktūru sagraujot.. Minimālajam apavam nedrīkst būt velves atbalsta!

Pamēģiniet tagad uzkāpt uz krēsla basām kājām un nolēkt no tā uz grīdas! Pamēģiniet to izdarīt trijos gadījumos – kad uz grīdas nav nekā (pliki dēļi, piemēram), kad uz grīdas ir paklājs un kad uz grīdas ir spilvens! Kurā reizē piezemēšanās bija mīkstāka? Varētu būt grūti tā novērtēt, bet īstenībā mīkstāka bija pirmā piezemēšanās reize. Cilvēka dabā ir spēja novērtēt situāciju un atbilstoši (pat neapzināti) rīkoties. Ja lecat uz spilvena, Jums neapzināti ir lielāka drošības sajūta, un tā pieļauj lēkt smagnēji. Ja lecat uz plikas grīdas, pēda pati pielāgosies un mīkstinās kritienu. Apavā iestrādātā amortizācija ļauj Jums skriet ar smagu soli, solot, ka trieciens tiks mīkstināts. Lai arī daļa trieciena patiešām tiek mīkstināta, pats trieciens šādā veidā iznāk krietni lielāks – patiesībā tik liels, kādu nespēj mīkstināt neviens mākslīgs materiāls.. Bez tam amortizācijas dēļ tiek pacelts apava papēdis, salīdzinot ar purngalu, kas iedrošina skrējēju piezemēties ar papēdi pa priekšu, kā arī atrofē Ahilleja cīpslu, neļaujot tai izstiepties un pildīt savas funkcijas. Minimālajam apavam nedrīkst būt nekāda amortizācija, tādējādi tas ļauj darboties pēdas dabiskajai amortizācijai, to nebloķējot. Minimālā apava papēdis nedrīkst būt pacelts, salīdzinot ar pārējo apava daļu.

Piezemēšanās uz papēža priekšā savam smaguma centram - ātrākais ceļš uz slimnīcu.. Piezemēšanās uz papēža priekšā savam smaguma centram - ātrākais ceļš uz slimnīcu..

Vēl viens eksperiments – pamēģiniet uzvilkt virtuves plīts cimdus un tajos ievērt adatā diegu! Izdevās? Lieliski! Tagad pamēģiniet tajos pa vienai pārkraut desmit jēlas olas no viena trauciņa citā! Nevienu nesaplēsāt? Ideāli! Bet vai bija viegli? Protams, tā var darīt, varbūt pat veiksmīgi, bet vai nebūtu vieglāk to darīt bez cimdiem? Roku pirkstu galos atrodas nervu receptori, kas nepārtraukti ziņo smadzenēm par apkārtējo vidi – vai ir karsts vai auksts, kādai virsmai esam pieskārušies, cik tā cieta, cik gluda, utt. Ja izvēlamies šos receptorus bloķēt, mums ikdienas dzīve, pirmkārt, kļūst sarežģītāka, bet, otrkārt, paši pakļaujam sevi arī lielākai savainošanās iespējamībai – varam, piemēram, paņemt virtuves cimdos kādu ļoti karstu priekšmetu, to īsti nejūtot. Kad beidzot to sajutīsim, būs jau par vēlu. Mēģinot pieskarties šim priekšmetam kailām rokām, atgriezeniskā saite nostrādātu momentāni.

Tieši tas pats (attiecībā par receptoriem) attiecas arī uz mūsu pēdām, tikai tur šo nervu galu ir vēl daudz, daudz vairāk. Tie palīdz mums noturēt līdzsvaru, stāvēt, pārvietoties, tie ziņo par to, pa kādu segumu ejam vai skrienam. Protams, varam bloķēt šos receptorus, apaujot apavus ar biezu zoli, tādējādi pilnīgi apdullinot smadzenes – tām nebūs ne jausmas, kāds ir segums, pa kuru skrienam, tās tik liks kājām dragāt, neskatoties ne uz ko, jo nekādu atgriezenisko saiti nebūs saņēmušas. Kājas tik dragās un dragās, līdz kādā brīdī kaut kas saplīsīs, tas gluži vienkārši ir neizbēgami.. Minimālā apava zolei jābūt pēc iespējas plānākai, lai pēc iespējas mazāk tiktu bloķēti pēdās esošie receptori. Jebkurā gadījumā atgriezeniskā saite no pēdām uz smadzenēm nebūs ideāla, bet tā ir cena, kas mums jāmaksā, lai pasargātu savas kājas no vides iedarbības – pārāk karsta, auksta vai raupja seguma.

Atgriezeniskās saites trūkums apavos un tās esamība, skrienot basām Atgriezeniskās saites trūkums apavos un tās esamība, skrienot basām

Vēl tikai pēdējais jautājums! Kā jums liekas, kurā gadījumā būsiet stabilāks – balansējot uz vienas kājas, stāvot uz abām kājām vai, nometoties četrrāpus? Tieši tā – jo lielāks saskares virsmas laukums, jo lielāka stabilitāte. Cilvēka pēda ir tā iekārtota, ka, liekot pēdu pie zemes, tās pirksti dabiski izplešas, aptverot lielāku zemes laukumu un tādējādi nodrošinot lielāku stabilitāti. Balansēšana ir skriešanas būtība – katrā solī pēda skar zemi, pielāgojas tai, lai nodrošinātu līdzsvaru un turpinātu kustību uz priekšu. Iesprostojot pēdu apavā, pirkstiem tiek liegts izplesties (parasti apava priekšdaļa nesatur tik daudz brīvas vietas, cik nepieciešams brīvai pirkstu kustībai), rezultātā vēl pavājinot balansēšanas spēju. Valkājot šādus apavus regulāri un ilgstoši, pirksti var pat deformēties un to muskuļi zaudēt savas spējas tiktāl, ka vairs pat, esot basām, nespējat tos izplest.. Pamēģiniet tagad atkailināt savu pēdu un izplest pirkstus uz visām pusēm! Neizdevās? Tad jūsu pēda ir jau pamatīgi deformēta (kas gan nenozīmē, ka to nav iespējams atkal padarīt normālu, regulāri vingrinot). Minimālais apavs nedrīkst nekādi ierobežot brīvu pirkstu kustību visos virzienos (pieņemot, ka pirksti paši nav zaudējuši spēju kustēties).

Ļaujiet saviem pirkstiem izplesties! Ļaujiet saviem pirkstiem izplesties!

Tā kā šī atgriezeniskā saite nav ideāla (kaut kāda traucējoša zole tomēr ir jebkuram apavam), tad nav ieteicams no tradicionālajiem apaviem uzreiz pēkšņi pāriet pie minimālo apavu lietošanas. Šai pārejai noteikti jānotiek caur baso pēdu posmu – vispirms kāds laiks jāvelta, lai atkal no jauna savas pēdas, kas varbūt gadiem novārdzinātas bloķējošajos apavos, pieradinātu pie to normālā – basā – stāvokļa. Tas ir gluži tā, it kā Jums būtu ilgstoši bijusi ieģipsēta, piemēram, roka, un tagad Jūs no jauna gribēto to atdzīvināt, pieradināt pie dabiskām kustībām. Šajā periodā der pēc iespējas vairāk staigāt apkārt pilnīgi basām kājām – gan mājās, gan ārpus tām, izmēģinot pēc iespējas dažādākus segumus. Pēc tam palēnām varat uzsākt skriešanu basām kājām. Šeit neder nekādi vispārīgi ieteikumi (bet komentāros pie šī raksta drīkst jautāt sev interesējošās lietas), jo mēs visi esam ļoti dažādi, katram ir cita pieredze apavu valkāšanā (ir zināmi pat gadījumi, kad cilvēks pat savās mājās staigā apavos – tad noteikti pēdu pieradināšanas process būs ilgāks nekā cilvēkam, kurš jau staigā apkārt basām kājām). Jebkurā gadījumā šai posmā ļoti jāieklausās savā ķermenī, jo pēdas beidzot mums dod atgriezenisko saiti atpakaļ uz smadzenēm, tās kaut ko grib pateikt par veidu, kā mēs ejam vai skrienam. Smadzenēm to vajadzētu spēt uztvert un pielāgot savas komandas kājām. Ja kaut kas sāp, tātad kaut ko darām nepareizi. Laika gaitā šādi, skrienot basām kājām, noteikti apgūsim pareizo – visekonomiskāko un mazāk traumējošo – skriešanas tehniku. Kad tā apgūta, varam pāriet pie minimālajiem apaviem, kas tad ļautu paplašināt skrienamo segumu klāstu (savukārt, ja pēc tehnikas apgūšanas pāriesim atkal atpakaļ pie tradicionālajiem apaviem, ar laiku tehnika zudīs un būsim atpakaļ sākuma punktā). Ja izvēlamies izlaist pilnīgi baso posmu, tad smadzenēm būs ļoti grūti saklausīt, ko pēdas tām saka caur zoli (atcerieties, kā bija ar virtuves cimdiem!). Protams, var mēģināt arī darīt šādi, taču diemžēl ir zināmi pietiekami daudz gadījumi, kad cilvēks uzreiz no tradicionālajiem apaviem pāriet pie minimālajiem, satraumējas un tad stāsta visiem, ka tas nekam neder.. Pamatojums – smadzenes nesaņēma pietiekamu informāciju, kā rezultātā cilvēks turpināja skriet tādā pat ļoti traumējošā stilā, kā bija skrējis tradicionālajos apavos – triecot pēdu katrā solī pret zemi ar papēdi pa priekšu, piezemējoties priekšā savam smaguma centram, vēl papildus bremzējot sevi, utt.

Tātad atceramies – sākumā pa baso! Labi?