Potenciālie savainojumi

Saka, ka baskāju skriešana esot veids, kā izvairīties no savainojumiem un skriet efektīvāk. Vai tas nozīmē, ka neviens baskājis nekad negūst nekāda veida savainojumus? Droši vien, ka atbildi uz šo jautājumu paši jau nojaušat.. Protams, savainoties var ikviens, kas vai nu pārkāpis kādu no trim baskāju skriešanas pamata principiem, vai arī kā citādi rīkojies neuzmanīgi. Zemāk apkopotas biežāk sastopamās problēmas, ar kurām potenciāli iespējams saskarties, skrienot basām kājām.

Sāpes pēdas virspusē

Šī ir visizplatītākā problēma baskāju skrējēju vidū – sāpe pēdas virspusē apmēram tajā rajonā, kur atrodas otrais un trešais metatarsālais kauls (kauli, kas no otrā un trešā pirksta stiepjas gar pēdas virspusi potītes virzienā). Sāpe var būt vāji izteikta un jūtama tikai, paspaidot šo rajonu ar pirkstiem, vai arī stiprāka un jūtama, arī pārvietojoties. Parasti cēlonis šai problēmai ir viens – pirmā baskāju skriešanas principa pārkāpšana! Ja slinkums norādītajā saitē meklēt, kāds tad bija pirmais princips, atgādināsim – ievērot mērenību! Sākot skriet basām, mēs varam aizrauties, jo skriešana beidzot sagādā prieku un patīkamas sajūtas, un rezultātā gribam pārāk strauji izdarīt pārāk daudz. Lielākas iespējas šajā sāpē iedzīvoties ir tiem, kas no tradicionālajiem apaviem pāriet uzreiz pie minimālajiem apaviem, izlaižot pilnīgi basās skriešanas posmu. Ja skrienam pilnīgi basām kājām, mums ir mazāk iespēju uzreiz noskriet par daudz – būs noberzumi, tulznas, varbūt sāks just ikru muskuļus. Rezultātā – mēs pārstāsim skriet un atpūtīsimies līdz nākamajai reizei. Taču, skrienot minimālajos apavos, daļu no šīm izjūtām var izdoties notušēt – tulznas, skrienot pa asfaltu, nebūs, solis varbūt arī nebūs tik ideāls, līdz ar to nenoslogosim pienācīgi pareizos muskuļus, rezultātā saskrienot uzreiz par daudz un iedzīvojoties pēdas virspuses sāpē.

Labā ziņa – šī sāpe nav paliekoša un nav nekas traks. Ja esat pie tādas tikuši, ieturiet pauzi no skriešanas pāris dienas (vai vairāk – kamēr sāpe pazūd) un tad lēnām mēģiniet atkal. Faktiski ar šo sāpi, ja tā nav ļoti izteikta un īpaši netraucē, var arī skriet. Galvenais – nepārspīlējam!

Pārkāpjot šo pašu pirmo baskāju skriešanas principu – neievērojot mērenību – varam iekulties arī lielākās nepatikšanās un iegūt jebkurus tradicionālos skrējējiem raksturīgos savainojumus. Jāatceras – tas vien, ka esam novilkuši apavus, vēl nenozīmē, ka mums vairs nav iespēju savainoties, tas nozīmē tikai to, ka nu mums ir radušās iespējas nesavainoties, ja visu darām pietiekami apdomīgi!

Sāpes ikru vai Ahilleja cīpslas rajonā

Arī pietiekami izplatīta vaina, pārāk strauji uzsākot baskāju aktivitātes. Tā kā, atsakoties no tradicionālajiem apaviem un sākot skriet basām kājām, mainās arī mūsu solis – no piezemēšanās ar papēdi pa priekšu uz dabisku piezemēšanos uz pēdas vidusdaļas -, tad pilnīgi saprotams, ka skrējiena laikā tiek noslogotas citas muskuļu grupas. Procesā daudz vairāk iesaistās ikru muskuļi un Ahilleja cīpsla. Piekusums ikros šajā posmā ir normāla parādība, bet jāpievērš uzmanība tam, vai tas tiešām ir tikai piekusums vai arī kāda cita veida sāpe, kas radusies no pārāk straujas skriešanas uzsākšanas jaunajā tehnikā. Tas pats ar Ahilleja cīpslu – tā ir gadiem novārdzināta apavā (iespējams, ar paceltu papēža daļu, kas cīpslu pastiprināti turējis saīsinātā stāvoklī), tāpēc nevajag cerēt, ka tagad tā uzreiz spēs normāli funkcionēt ar pilnu jaudu. Atkal atceramies veco patiesību – ja kaut kas sāk sāpēt, atliekam skriešanu uz kādu dienu un pēc tam lēnām un mierīgi mēģinām atsākt! Galu galā neaizmirstam arī par principu nr. 3 – ieklausīties savā ķermenī!

Šajā pārejas posmā var būt noderīgi veikt papildus stiepšanas vingrinājumus Ahilleja cīpslai un ikru muskuļiem, lai tos ātrāk atjaunotu un padarītu elastīgākus.

Tulznas un noberzumi

Tulznas ir neizbēgamas, uzsākot skriet basām kājām! No tām izvairīties nevarēsim, tāpēc pieņemsim tās kā faktu un mēģināsim no tām gūt kādu labumu! Tulznas parasti rodas, ja vienkopus sastopami vismaz divi no šiem trim faktoriem – abrazīvs segums, slapjums, karstums. Var, protams, arī iegūt tulznas, skrienot pa ļoti abrazīvu segumu pat, ja nav ne slapjš, ne karsts. Normāli laika gaitā būtu jāspēj noskriet arvien garāku gabalu vai arī arvien ātrākā tempā, līdz parādās tulznas (pie vienādiem pārējiem faktoriem). Taču, ja tulznas parādās ātri vien un, turpinot skriet basām kājām ilgstošākā laika periodā, to parādīšanās nemazinās, iespējams, ka ķermenis grib mums kaut ko pateikt – mēs kaut ko darām nepareizi. Ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību savam skriešanas solim, to rūpīgāk paanalizējot. Ja tulznas veidojas uz pirkstu galiem, tas var norādīt uz to, ka katrā solī mēs pārlieku cenšamies atsperties no zemes, nevis vienkārši celt kāju augšup vertikāli. Ja tulznas parādās uz papēža, mēs, iespējams, neesat vēl īsti tikuši vaļā no skriešanas ar papēdi pa priekšu (tas varētu būt raksturīgi, ja skrienam pa zālāju vai citu mīkstāku segumu – seguma mīkstums liedz mums novērtēt sava skriešanas soļa pareizību; atceramies otro baskāju skriešanas principu – jo cietāks segums, jo pareizāka tehnika).

Tāpat iespējams, protams, arī iegūt vienkāršus noberzumus pret akmeņiem, saknēm, čiekuriem un tamlīdzīgi. Tas var sāpēt, bet parasti neatstāj nekādas negatīvas sekas ilgstošā laika periodā.

Saduršanās

Šis ir viens no lielākajiem mītiem, kuru izplata cilvēki, kas nekad nav mēģinājuši īstenot baspēdu dzīvesveidu – visapkārt pilsētā uz ietvēm taču ir tik daudz sasistu stikla lausku, visādu asu lūžņu un grabažu, ka praktiski nav iespējams nesadurt pēdas.. Īstenībā tā, protams, nav. Pirmkārt, stikla lausku nav ne tuvu tik daudz, cik mēs vienmēr iedomājamies (kādreiz pamēģiniet speciāli tam pievērst uzmanību un paskaitīt, cik vietās gadīsies redzēt, piemēram, pa ceļam no mājām uz darbu). Otrkārt, baskāju skrējējs (un vispār baspēdošanas dzīvesveida piekopējs) visu laiku ar acīm pēta ceļu sev priekšā – daudz vairāk nekā cilvēks parastais -, tāpēc ikvienu lietu pamana. Ja gadās stikla lauska, baskāju skrējējs tai vai nu pārlēks pāri vai apskries apkārt.. Tas ir tik vienkārši! Baskāju skrējējs ir daudz elastīgāks, mobilāks, ašāks, straujāks kā skrējējs amortizētos apavos ar lēnu kadenci, tāpēc arī mežā tas spēs ļoti veikli izlēkāt starp koku saknēm un čiekuriem. Protams, pa retam kāds čiekurs var pēdā iedurties, bet nekāda lielā nelaime tā nebūs.

Savukārt, ja gadās kas patiesi nopietns, piemēram, zālē paslēpies dēlis ar naglu tajā uz augšu, tad gūt ļoti nopietnus savainojumus šajā situācijā lielāka iespēja ir skrējējam ar biezu zoli. Ja baskāju skrējējs sajūt zem pēdas kādu asumu, ķermeņa reakcija ir momentāna – svars tiek sadalīts, pārnesot to uz otru kāju, lai pēc iespējas mazāku bojājumu nodarītu tai vietai, kura ir tiešā kontaktā ar asumu. Tas notiek pilnīgi neapzināti, pateicoties atgriezeniskajai saitei, kas basajai pēdai izveidojusies ar smadzenēm. Taču, ja uz šādas naglas kāpjam virsū ar biezu soli, to mums darīt netraucē neviens. Rezultātā nagla pilnībā izduras cauri zolei un tikai tad sāk skart pēdu. Bet tad jau ir par vēlu – ķermenis tagad gribētu sadalīt svaru un veikt pēdas ātru pārvietošanu prom no naglas, bet to vairs nevar izdarīt, jo nagla kustas kopā ar pēdu (jo ir jau iedūrusies zolē), un rezultātā pēda tiek neglābjami savainota..

Te vietā vēl viena piebilde – baskāju skrējējs nekad neskrietu pa šādu garu nepārredzamu zāli, ja vien nebūtu pārliecināts, ka tajā nevar slēpties nekādi šāda veida draudi..

Pirkstu sasišana

Reizēm gadās ar kājas purngalu iespert kaut kam cietam, rezultātā sasitot pirkstus (parasti visvairāk cieš īkšķis). Atkarībā no tā, kam mēs trāpām – akmenim, koka saknei, sniega pikai – un cik stipri uzsperam, tas var sāpēt ļoti dažādi, sākot ar viegli nepatīkamu sajūtu un beidzot ar neizturami trulu sāpi. Ekstrēmākos gadījumos šādā veidā iespējams pat kaut ko salauzt.. Tāpēc atkal jāatceras – lai arī mēs te pastiprināti runājam par cilvēka sesto maņu – propriocepciju -, tas nebūt nenozīmē, ka pārējās piecas maņas būtu jāatstāj novārtā. Lai izvairītos no šādām situācijām, der izmantot redzi – pētīt ceļu sev priekšā, lai izvairītos no šķēršļiem un potenciāli traumatiskām vietām. Ar laiku tas ieiesies automātiski. Galvenais princips, ko der ievērot – ja ceļš nav saskatāms (tumsa, gara zāle, …), labāk tur neskrienam!